Ne vienmēr un visur vajag palīdzēt citiem, ir jāpadomā arī par sevi, par ģimeni, jo tie ir paši, paši tuvākie
Stāsts sākās ar vārdiem: “Jūrmalā dzīvoja kāda ģimene…” Ir viens palīdzības veids, kas noved pie iztukšošanās un ne vienmēr pie laba iznākuma. Lai gan no malas cilvēks šķiet tik labsirdīgs un dāsns! Tik devīgs un cēlsirdīgs! Lūk, bija ģimenes tēvs, viņam ar sievu bija trīs bērni. Ļoti labs, labsirdīgs cilvēks. Un, protams, viņu vienmēr lūdza palīdzēt. Te kaimiņienei vajag uznest smagas mantas uz piekto stāvu.
Te naktī jābrauc sagaidīt tāls radinieks lidostā. Un jāpaciešas, jāatrod vieta uz pāris dienām. Jāizmitina pie sevis. Bērnistabā var nolikt izvelkamo gultu vecākajam dēlam. Bet viesi – uz dīvāna, kur parasti guļ dēls. Naudu aizdot šis cilvēks vienmēr deva. Atdeva viņam reti, bet viņš protams arī nebija tas, kurš uzstājīgi prasīs atpakaļ. Gandrīz nekad. Bet ja atdeva, tad tūlīt atkal aizņēmās vēl vairāk.
Remontēt svešu mašīnu brīvdienā, rakt zemi drauga dārzā, vadāt radiniekus, remontēt salūzušo žogu, palīdzēt, rūpēties par citiem, – daudz darbu bija šim labajam cilvēkam. Un viņš taču vēl strādāja. Tas viss – pēc darba protams… Un tad, ziniet, viņš apsēdās uz soliņa pie kāpņu telpas, kad bija atnesis kaimiņienei krēslu. Atveda no veikala un uznesa. Apsēdās. Un aizgāja….pavisam.
Un visi daudz laba runāja par šo labsirdīgo cilvēku. Bet sieva klusēja. Un bērni arī. Viņi palika bez atbalsta. Tēvs pārpūlējās, palīdzot citiem. Lai gan citi pilnīgi mierīgi varēja tikt galā paši. Nolemjot nolīgt krāvēju. Samaksāt par taksometru. Izsaukt santehniķi. Vai arī paši atrisināt jautājumu.
Un arī viņa dzīves laikā ģimene bija tā, kas palika malā. Viņš savu brīvo laiku atdeva citu labā. Un naudu atdeva svešajiem. Un spēkus tērēja palīdzībai, bez kuras cilvēki varēja iztikt. Viņi vērsās pie šī laipnā cilvēka vienkārši tāpēc, ka tas bija pats vieglākais ceļš. Piezvani – un nāk brīvprātīgais palīgs!
Šim cilvēkam patika, ka viņu sauc un uzslavē. Dziļi dvēselē viņš pārlieku augstu vērtēja svešu cilvēku viedokli. Tā bija sava veida samaksa par viņa labestību. Tikt uzskatītam par labu.
Un mazdūšība, atvainojiet. Cilvēks baidījās atteikt. Jo tad viņi būs neapmierināti! Bet kā tad ar viņa labsirdīgā tēla reputāciju? Labo attieksmi? Savējiem atteikt ir viegli! Tā arī atteica sievai piemēram. “Šodien nevaru ar tevi aiziet pastaigā, solīju kaimiņam palīdzēt nomainīt riepas viņa mašīnai!” Viegli, vai ne? Bet svešajiem grūti. Viņi apvainosies. Savilks seju. Paskatīsies šķībi… Bet savējie sapratīs un neko neteiks.
Un bērni mēnešiem nebija aizbraukuši ekskursijās. Sieva staigāja pa veikaliem un tikai sapņoja par jauniem ādas zābakiem. Knapi savilka galus kopā. Nemaz nerunājot par tēva uzmanību. Kamēr labais cilvēks raka svešas dobes, viņa bērniem trūka tēva mīlestības un atbalsta. Un savs dārzs ģimenei nemaz nebija. Nebija laika savējo kopt.
No malas viss izskatījās apbrīnojami un skaisti. Labsirdīgs cilvēks, kurš visiem palīdzēja. Tā arī bija rakstīts uz lentas, kas piestiprināta pie vainaga. Pie pieticīga vainaga. Un tad dzīve turpinājās. Un tūlīt atrada citus, kas nes smagumus, vada automašīnu, dod aizdevumu, rok dobes, – labsirdīgu cilvēku nemaz nav tik maz. Bet ja neatrada labsirdīgos, tad atrada maksas pakalpojumus. Tas ir vēl vienkāršāk.
Un sievai nācās dzirdēt, ka viņa maz novērtējusi tik labsirdīgu cilvēku. Nelutinājusi ar ēdienu, prasījusi naudu un uzmanību bērniem. Burkšķējusi uz viņu. Un nav bijusi draudzīga ar viņa radiem un tiem kaimiņiem, kas pārāk bieži lūdza palīdzību. Nelabsirdīga sieviete, vai ne? Viņa pat atvadas sarīkoja ļoti lētas. Un ar viņu nesazinājās. Kāpēc gan? Neviens nejuta pateicību šai sievietei.
Lasi vēl: Patiesībā aizejot ciemos, spogulī var skaidri redzēt vai mēs esam gaidīti viesi
Šo stāstu sieviete pati izstāstīja. Viņa tika galā. Uzlika bērnus uz kājām. Strādāja divos darbos. Otrreiz tā arī neapprecējās. Viņa mīlēja savu vīru. Mīlēja visu dzīvi. Un, godīgi sakot, nebija laika personīgajām attiecībām. Viņa vienkārši dzīvoja ar bērniem, gāja gadi, pazuda spēks un skaistums…Šādu cilvēku, kas alkst pēc pateicības pamatā slēpjas aprēķins. Pārmērīgs un bezatbildīgs.
Ja cilvēks atdod to, kas pieder ne tikai viņam. Tēvs taču ir atbildīgs par bērniem, vai ne? Un jāgādā par ģimeni. Un arī sevi ir jāsaudzē – vismaz bērnu dēļ. Ja cilvēks ignorē sev svarīgas vajadzības vieniem par labu mazsvarīgām vajadzībām citiem. Nopērk kūciņu kaimiņam, nevis rotaļlietu saviem bērniem. Ja cilvēks pārāk ir atkarīgs no svešas uzslavas. Un pārāk baidās aizskart svešos ar saprātīgu atteikumu. Viņš nav pilnībā nesavtīgs. Viņš baro savu “Ego” ar pašmīlestību.
Lasi vēl: Cūkgaļas ribiņas lauku gaumē bārbekjū mērcē – lieliski piemērotas cepšanai uz grila
Ne viss ir tik vienkārši ar palīdzēšanu citiem. To vēlējās pateikt tā sieviete, kurai neviens nepalīdzēja – izņemot valsti, ņemiet vērā. Pabalsti un atvieglojumi bija tie, kas viņai palīdzēja. Nevis kaimiņu un radu palīdzība, lūk kā.
Un šis ir reāls stāsts pārdomām. Palīdzība – nav vienkārša lieta. Un vajag apdomāties, ja runa nav par nepieciešamu un tūlītēju cita cilvēka uzklausīšanu un skriešanu palīdzēt. Varbūt palīdzība nepieciešama tuvākajiem? Un jumts mums virs galvas sabrucis? Tad vispirms jālabo savs jumts, un tikai tad jārok svešs lauks…
[…] […]
[…] […]
[…] […]